Jau iepriekš blogā rakstīju par šīs sezonas kļūdām/neveiksmēm un to sekām – spietošanu. Šoreiz par to, kā veiksmes gadījumā spiets tiek ievietots jaunajā mājoklī un neveiksme var pārvērsties nelielā veiksmē.
Ne vienmēr spiets „iemetas” sasniedzamā augstumā, kur to iespējams „savākt”. Pirmie spieti, kuri izlido ar vecajām, dējošajām mātēm parasti „iemetas” salīdzinoši zemu un tos, ja vien tie tiek laicīgi pamanīti, var salīdzinoši viegli „savākt”. Arī šoreiz spiets iemetās vecā ābelē, aptuveni 2 m augstumā, savus 30 m no stropiem.
Viens no rīkiem, ko es parasti izmantoju spietu savākšanai ir dārza šķēres. Ar šķērēm var nogriezt zarus, kuri traucē brīvu piekļuvi spietam, kā arī atsevišķos gadījumos, nogriezt zaru(s) uz kura spiets uzmeties un kopā ar bitēm novietot spietuvē (vai jaunajā stropā, kā tas bija šajā gadījumā). Kad zars(i) ar lielāko bišu daļu novietoti virs atvērta stropa bites parasti pašas pārvietojas uz rāmīšiem dziļāk stropā.
Pēc kāda laiciņa zarus ņemam nost un stropu veram ciet. Ja spiets stropā ir nonācis kopā ar bišu māti, tad stropa bitēm labprātīgi pievienojas arī pārējās bites. Pusstundas laikā pēc procesa sākuma ārā ir palikušas vien dažas bites un strops ir gatavs pārvietošanai uz jauno vietu (vai arī spietuve gatava ceļam uz pagrabu, kur spiets pavadīs vienu vai divas naktis līdz ielaišanai jaunajā mājvietā).
Nereti gadās, ka sākumā veiksmīgi saņemts spiets tomēr izlemj jaunajā mājvietā nepalikt (it sevišķi, ja tas nav pāris naktis pavadījis pagrabā). Par iemesliem īsti nezinu teikt – varbūt vieta nepatīk, varbūt kaut kas cits… bites paliek bites.
Šoreiz starp spietojošajām bitēm ganījās arī krietni lielāks dzelten-melns lidonis, kurš medīja lidojošās bites – sirsenis. Uz rudens pusi sirseņi ir bieži viesi pie Priežukalna bišu stropiem, taču šogad tie ir salīdzinoši bieži manāmi jau vasaras sākumā, redzēs kā būs vēlāk…
Šajā reizē neizdevās novērot no kura stropa spiets iznāca – it kā pirms pāris dienām piemājas dravā visas saimes tikai pārbaudītas un darīts viss, lai spietošanu ierobežotu. Taču, ja bites ir izdomājušas, ka jāspieto, tad mainīt to grūti – vajadzēja vien maija mēnesī aktīvāk darboties pie spēcīgo saimju dalīšanas, tad tagad par spietošanu nebūtu jāuztraucas.
Tuvējos izcirtumos ir sākusies meža aveņu (Rubus idaeus) ziedēšana, kas ir nozīmīgs nektāraugs arī Priežukalna bitēm. Meža aveņu medus ir dzeltens ar sarkanbrūnu nokrāsu. Ātri kristalizējas smalkos kristālos. Redzēs kā bitēm veiksies ar aveņu medus vākšanu, jo šonedēļ laika apstākļus nesola tos labākos – lietus vai katru dienu…
Atbildēt