Uhh, zināju, nu zināju, ka tā būs, bet kā parasti nebiju gatavs. Vienmēr jau var atrast kādus aizbildinājumus: vai nu kādu citu vainīgo, kurš kaut ko ir solījis un laikā nav izdarījis, vainot veselības trūkumu, nelabvēlīgus laika apstākļus vai dumpīgas bites. Taču nav jau pirmais gads ar „pīpi uz jumta (lasīt: „ar bitēm dravā”). Pagājušajā gadā veiksmīgi izdevās ierobežot bišu spietošanas tieksmi aktīvi veidojot atdaleņus – jaunās saimes. Čaklākās saimes tika sadalītas pat trīs, četras reizes, katru reizi atņemot līdz četriem rāmīšiem ar dažāda vecuma periem. Vismaz vienā atdaleņa rāmītī ir jābūt svaigiem dējumiem, lai bites pašas sev var izaudzēt māti. Runā, ka bišu mātes, kas augušas šādā veidā neesot diezin cik labas, taču es līdz šim šai metodei nekādas vainas neatrodu. Savukārt šogad biju domājis saimju dalīšanu „pavilkt nedaudz vēlāk” – ja pagājušajā gadā aktīvu atdaleņu veidošanu uzsāku jau maija pirmajā pusē, tad šogad biju iecerējis lielāko atdaleņu skaitu veidot jūnijā, kopā ar māšu audzēšanu, veidojot nelielus atdaleņus jauno māšu apsēklošanai. Taču „ne viss notiek tā kā plānots”, jeb pareizāk būtu teikt, ka „vasara, kad tā sākusies, ierauj tādā vāveres ritenī, ka rudenī vai ziemas sākumā pusdullu izmet laukā un prāts atgriežas tikai nākamajā vasarā, kad ir jau par vēlu…”. Šogad māšu audzēšanu līdz šim tā arī nav izdevies uzsākt – var jau vainot galdnieku, kurš solīja atdaleņu korpusus/kastes/stropus sagatavot līdz jūnija sākumam, bet ne jau pirmo reizi darīšana ar galdniekiem un galdnieku solījumiem. Vajadzēja vien aktīvāk dalīt saimes un tad nebūtu jāķersta spieti. Bet es nekā, spītīgi dalīju tikai pašas spēcīgākās saimes, spaidīju māšu pasākumus un kannas peru telpās un uz kaut ko cerēju.
Un te nu rezultāts – šodien, kamēr biju iegājis māja uz ne vairāk 30 minūtēm uztaisīt puikām pusdienu sviestmaizes – pirmais spiets ābelē. Ne pārāk liels, ne mazs, taču samērā labi savācams, iemeties kādus 2 metrus no zemes vecajos ābeļzaros. Lielāko bišu daļu izdevās uzreiz iekratīt spietuvē (kastē, kuru izmanto spietu savākšanai un transportēšanai). Ja izdevies spietuvē iedabūt arī māti, tad pārējās bites pašas pēc laiciņa salien iekšā. Tā nu pēc pusstundas gaisā vairs tikai pāris bites un vēl dažas pie spietuves skrejas, kas aktīvi vēdina spārnus aicinot pievienoties atpalicējas. Tagad spiets dienu vai divas padzīvosies pa pagrabu un tad dosies uz jaunajām mājām „tālajā dravā”.
No vienas puses spietošana ir dabīgs process, ar kura palīdzību bites vairojas. Jo bišu saime ir kā „super organisms”, kura pastāvēšana nav iespējama ne bez bišu mātes, ne darba bitēm, ne arī traniem un šī „super organisma” vairošanās notiek ar dalīšanās palīdzību, gluži kā vienšūnu organismiem. Taču biškopji visvisādos veidos ir centušies spietošanas tieksmi ierobežot, jo kopā ar spietu aiziet arī cerības uz labu medus ražu: gandrīz puse bišu ir aizgājušas kopā ar spietu un kamēr vecajā saimē sāks dēt jaunā māte un parādīsies jaunās bites, parasti paiet aptuveni mēnesis. Taču nav ļaunuma no labuma – perošanas pārtraukums vecajā saimē nozīmē to, ka saimē nevairosies arī bišu ērces – varras.
Piemājas pļavas krāsojas baltos toņos – zied suņuburkšķi un tūlīt, tūlīt pļavu malās un mitrākās ieplakās ziedēs arī podagras gārsa – abi visnotaļ labi medus augi. Lai arī dažai saimei uzlikta jau 3 medus telpa, atņemamā medus vēl nav. Daža saime sāk jau aizvākot jauno medu, taču tas viss pārsvarā rāmīšos, kuros ir peri – paliks pašām bitēm ziemas rezervei.
Atbildēt