atklātā vēstule par Teiču dabas rezervāta likuma grozījumiem

2017. gada jūlijā vērsos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) lai noskaidrotu, ko nozīmē likuma 10. panta (2) punkta 4) apakšpunkts, kurš nosaka, ka rezervāta ārējā aizsargjoslā ir “aizliegts lietot toksiskas, mutagēnas ķīmiskās vielas un produktus”. Izrādījās, ka valsts pati nezin, ko nozīmē termins “toksisks” un ka likuma pants šobrīd nenozīmē neko. Labā ziņa ir tā, ka VARAM sēdās pie galda ar Valsts augu aizsardzības dienestu, lai šo jautājumu noskaidrotu. Un pēc diviem gadiem atbilde tika atrasta. Zemāk publicēju vēstuli, ko nosūtīju atbildīgajiem ierēdņiem un politiķiem saistībā ar Teiču dabas rezervāta likuma grozījumiem.

Vasaras rapšu sējumi Teiču rezervāta ārējā aizsargjoslā 2017. gada jūlijā.

Sveicināti!

Iesākumā atvainojos, ka vēstule būs emocionāla un nebūs līdzīga formālajām vēstulēm, kādas parasti tiek sūtītas, komentējot dažādu likumu tapšanas gaitu. Un ļoti ceru, ka ar savu emocionalitāti nevienu personīgi neaizskaršu. Ja nu tomēr tas tā gadās, tad tas pilnīgi noteikti nav bijis šīs vēstules mērķis.

Vēstules adresāti ir:

Laura Seile, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Dabas aizsardzības departamenta Aizsargājamo teritoriju nodaļas vecākā referente – atbildīga par likuma grozījumu virzību, ar kuru par Teiču dabas rezervāta likuma 10. panta (2) punkta 4) apakšpunkta traktējumu esmu elektroniski sazinājies kopš 2017. gada septembra.

Juris Pūce, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – atbildīgais ministrs par dabas aizsardzību Latvijā.

Artūrs Toms Plešs, Latvijas Republikas 13. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides un klimata apakškomisijas priekšsēdētājs – būs tiešā veidā atbildīgs par likuma grozījumu virzību Saeimā.

Iesākumā atļaušos dažos teikumos pastāstīt par to, kāpēc mani satrauc VARAM bezdarbība saistībā ar vides normatīvo aktu pilnvērtīgu piemērošanu Latvijā. 2008. gadā, kad Teiču rezervāta pievārtē, Mētrienā, Uzkalnu mājās, blakus Sildu ezeram, sāku nodarboties ar biškopību, biju pārliecināts, ka šī ir viena no biškopībai piemērotākajām vietām Latvijā. Fakts, ka lielākā daļa no tuvumā esošajā platībām atradās rezervāta teritorijā, kur cilvēka darbība ir aizliegta ar likumu, savukārt tuvumā esošās lauksaimniecības zemes skaitījās rezervāta ārējā aizsargjosla, kur likums liedz lietot “toksiskas, mutagēnas ķīmiskās vielas un produktus”, bija par pamatu tam, lai izvēlētos saimniekot ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Un ilgu laiku biju pārliecināts, ka par dažādu pesticīdu piesārņojumu biškopības produktos man nav jāsatraucas, jo likums un valsts mani sargā. Taču gāja gadi, pieauga Zemkopības ministrijas realizētās ES Kopējās lauksaimniecības politikas spiediens uz industriālās augkopības attīstību un arī Teiču rezervāta ārējā aizsargjoslā atmatas un ilggadīgie zālāji tika uzarti lai audzētu ienesīgas lauksaimniecības kultūras. Taču es turpināju naivi ticēt, ka šeit zemnieki saimnieko saudzīgāk kā citviet Latvijā – bez kaitīgiem pesticīdiem, jo likums viņiem tādus liedz lietot. Līdz 2016. gadā par šo tēmu aprunājos ar dažiem zemniekiem, kuru lauki atrodas rezervāta ārējā aizsargjoslā. Un sapratu, ka viņi par likuma 10. panta (2) punkta 4) apakšpunktu pat nenojauš un brīvi lieto jeb kuru no Latvijā reģistrētajiem pesticīdiem. Ja valsts mani nesargā, tad jārīkojas bija man – bišu saimes no rezervāta ārējās aizsargjoslas biju spiests izvest uz tuvējiem mežu masīviem. Un 2017. gada jūlijā nosūtīju vēstuli VARAM ar lūgumu skaidrot iepriekš minēto likuma apakšpunktu. Un saņēmu atbildi, ka 2015. gadā ir mainījušies likumi un ka valstij vairs īsti neesot skaidrības par to, ko nozīmē termins “toksisks”. Un šajā vietā mans pirmais jautājums visiem 3 augstāk minētajiem adresātiem:

Kā varēja gadīties, ka pirms 2015. gada 31. maija, kad Latvijā stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes regula (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (CLP regula) un spēku zaudēja Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumi Nr. 107 “Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasificēšanas, marķēšanas un iepakošanas kārtība”, kas noteica vielu un maisījumu iedalīju attiecībā uz kategoriju “toksisks”, netika veiktas nekādas darbības, lai precizētu Teiču dabas rezervāta likuma 10. panta (2) punkta 4) apakšpunktu, kurš nosaka, ka rezervāta ārējā aizsargjoslā ir aizliegts lietot toksiskas, mutagēnas ķīmiskās vielas un produktus?

2017. gada nogalē VARAM sadarbībā ar Zemkopības ministriju un Valsts augu aizsardzības dienestu (VAAD) sāka darbu pie likuma panta precizēšanas. Un es, reizi pa reizei, atļāvos nosūtīt e-pastu Seiles kundzei, jautājot par sekmēm. Jau laicīgi tiku brīdināts, ka likuma izmaiņas prasa ilgu laiku un tika prognozēts, ka šajā gadījumā tas varētu notikt ne ātrāk kā divos gados. Šajā ziņā prognozes ir piepildījušās (šogad jūlijā apritēja 2 gadu jubileja, kopš nosūtīju savu jautājumu VARAM). Šī gada sākumā saņēmu ziņu, ka sadarbībā ar VAAD ir izdevies vienoties par jauno likuma panta definīciju. Un jau toreiz savā atbildes e-pastā norādīju, ka piedāvātais traktējums ir pārāk šaurs. Un te kārta manam otrajam jautājumam, šoreiz, Seiles kundzei (kuru, tiesa, nedaudz citā redakcijā nosūtīju jau šī gada janvāri, bet uz kuru atbildi tā arī nesaņēmu):

Kā VAAD piedāvātie ierobežojumi nodrošina rezervāta izveides mērķu sasniegšanu, proti, “saglabāt Teiču purvu un ar to ekoloģiski saistīto mitro mežu kompleksu un nodrošinātu ekosistēmu dabisku attīstību un tām raksturīgo bioloģisko daudzveidību” un kāpēc grozījumi neparedz nekādus ierobežojumus attiecībā uz vielām, kas klasificētas kā akūti vai hroniski bīstamas ūdens videi, kuru identifikāciju paredz Padomes regula (EK) Nr.1272/2008?

Diemžēl grozījumu sākotnējais variants kārtējo reizi apliecina Latvijā nereti sastopamo greizo izpratni par vienu no vides aizsardzības likumā minētajiem principiem – piesardzības principu. Un dīvaini, ka piedāvātā grozījumu redakcija zemniekiem ļaus lietot arī tos produktus, par kuriem pat VAAD nav šaubu, ka tie ir kaitīgi apputeksnētājiem vai ūdens organismiem (ar bitēm kaitīgajiem pesticīdiem var iepazīties te: http://www.vaad.gov.lv/332/section.aspx/download/336 , savukārt ar ūdens organismiem kaitīgajiem šeit: http://www.vaad.gov.lv/332/section.aspx/download/338). Šķiet, ka likuma grozījumu mērķis ir pēc iespējas mazāk ietekmēt rezervāta ārējā aizsargjoslā lietojamo pesticīdu klāstu un nevis rūpes par Latvijas dabas saglabāšanu. Jeb citiem vārdiem – likuma izmaiņām ir pēc iespējas mazāk jākaitē uzņēmējdarbībai – Teiču gadījumā – industriālajai augkopībai, kas ir tiešā veidā atkarīga no toksisku pesticīdu izmantošanas.

Un nu pienākusi kārta noslēguma jautājumam, kuru adresēju gan VARAM ministram Pūces kungam, gan 13. Saeimas Vides un klimata apakškomisijas priekšsēdētājam Pleša kungam:

Kā Jūs, kā “Attīstībai/PAR!” pārstāvji, sekmēsiet priekšvēlēšanu programmā 13. Saeimas vēlēšanām rakstīto: “Lauksaimniecībā ir jāaizliedz glifosāta un citu cilvēkiem un videi iespējami kaitīgu ķīmisku vielu (pesticīdu, sintētiskā mēslojuma un antibiotiku) neadekvāta lietošana”?

Būšu patiesi pateicīgs, ja saņemšu atbildes uz augstāk minētajiem jautājumiem! Taču nebūšu pārsteigts, ja tas tā nenotiks, vai arī, ja saņemšu “politkorektu ierēdnieciska rakstura atrakstīšanos”…

Patiesā cieņā,

Andrejs Briedis

Mētrienas pagasta zemnieku saimniecības Priežukalns īpašnieks


Ievietots

iekšā

,

autors

Birka:

komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *