ziņas no dravas – jūlija sākums, jeb „kas tik viss man jūnijā nesanāca”

Šogad, tāpat kā iepriekšējās vasarās, laiks skrien nemanot. Liekas, ka nupat, nupat pie stropiem rītos kraukšķēja salnas skartā zāle un dravas apskates darbi bija veicami pus dienas laikā. Un te pēkšņi dienas sāk kļūt īsākas un dravošanas darbi arvien vairāk tiek darīti ar domu „nākamgad”, jeb garajā versijā „kā tas ko daru/nedaru ietekmēs ziemojošās bites un nākamā gada rezultātus”. Un laika, lai arī dienasgaismas krietni vairāk/ilgāk kā pavasarī, šķiet, ka kļuvis mazāk – darbs dzen darbu un rakstu darbiem atliek gaužām maz laika…

Neliela atskaite par jūnija plānu ne-izpildi, jo daļa no jūnija plāniem tā arī palika plāni… Cerēto „pirmsjāņu medu” tā arī neizsviedu – bites strādāja aktīvi un lai arī stropos bija pa kādam aizvākotam medus rāmim, taču tie šoreiz pārsvarā kopā ar periem, ko spēcīgākās saimes, iespējams, pateicoties lietainajam laikam, bija sadējušas trešajos stāvos/korpusos (kas bija paredzēti medum). Nekas, bitēm ziemošanai vajag labu medu un gan jau arī es tikšu pie savas medus daļas…

Tāpat jūnijā plānoju uzsākt māšu audzēšanu. Nesanāca. Pieredzējuši dravnieki zina, ka VISS inventārs jāsagatavo ziemā un likās, ka arī es esmu šo te iemācījies. Bet nekā, uzkāpu uz „rīt atdaleņi pilnīgi noteikti būs gatavi” grābekļa un stāvu vēl līdz šim brīdim. Nu jau vairs nesāp… Gaidu, kad galdnieks sagatavos atdaleņu kastes, kas nepieciešamas atdaleņu izmitināšanai jauno māšu apsēklošanai. Ceru, ka jūlijā vēl ko šajā frontē paspēšu izdarīt… To, kas bija manos spēkos esmu sagatavojis – dīķmalā ierīkoti jauni paliktņi/soli/plaukti atdaleņu novietošanai un sagādāts māšu audzēšanai nepieciešamais mazais inventārs, kā arī noskatītas pāris bišu mātes ar vēlamajām īpašībām oliņu iegūšanai.

Neveiksme ar bišu māšu sūtījumu no Vācijas

Ja jau rakstu par to kas nesanāca, tad droši vien, ka jāmin neveiksme ar bišu māšu sūtījumu no Vācijas. Pavasarī dravnieks Ainars Millers (autors labākajam Latvijas bišu blogam) pastāstīja par iespēju pasūtīt bišu mātes no vācu „toleranzzucht” projekta. Tā kā pats aktīvi interesējos par iespējām dravot bez zāļu/ķīmijas izmantošanas, tad pēdējos gados pastiprināti meklēju visu iespējamo informāciju šajā jomā un iespēja pasūtīt mātes, kuru pēcnācējas spēj sadzīvot ar varras ērci, šķita ļoti vilinoša. Sākumā pieteicos uz mātēm, kas apsēklotas Horvātijai piederošajās salās Adrijas jūrā un tika solītas maija otrajā pusē. Taču Horvātijas likumdošana neļāva māšu sūtīšanu uz „trešajām valstīm” – tikai uz Vāciju. Vietā gan vācieši piedāvāja mātes, kas sēklotas uz vietas Vācijā. Pieteicos. Jūnija vidū vācieši solīja izsūtīt. Nedēļu pirms saulgriežiem paciņu arī saņēmu. Iepakotu hermētiskā polietilēna plēvē. Jo Latvijas pasts sūtījumu bija saņēmis bojātā veidā, kā parasti, uzspiedis zīmogu „saņemts bojātā veidā” un iepakojis, lai nekas nepazūd. Ar to arī bitēm bija parakstīts nāves spriedums… Taču gods kas gods, vietā solīja sūtīt vietā citas mātes. Tās tagad gaidu, nu jau nedēļa riņķī un ar katru brīdi pieaug risks, ka bites, ja vien nebūs nosmakušas, tad būs nomirušas no bada vai slāpēm. Tāpēc ieteikums tiem, kas vēlas pasūtīt bišu mātes no ārvalstīm – ja vien iespējams norādīt adresi galvaspilsētā – ietaupīsiet pāris svarīgas dienas!

Taču nav jau tā, ka jūnijs būtu bijis viens vienīgs neveiksmju mēnesis. Saimju skaits dravā ir būtiski palielinājies un bites, šķiet, pietiekoši labi izmantoja tās stundas un dienas, kad nelija lietus. Un pats galvenais ir nevis tas, ka bija neveiksmes un kļūdas, bet tas, ka turpmāk tās netiek pieļautas un mēs ar tām labāk iemācāmies tikt galā. Varētu pat teikt, ka pamazāk kļūstu par profesionāli – ja vien par profesionāli sauc to, kurš ir pieļāvis visas iespējamās kļūdas – nākamgad šīs kļūdas vairs neskaitīsies…

Noslēgumā jaunākās par medus augiem Mētrienas pusē – tūlīt jāsāk ziedēt liepām un ugunspuķēm un tad neliela pauzīte pirms sezonas pēdējā (ārprāts, pa kuru laiku…) nozīmīgā ienesuma – viršiem.

Atbildēt

*