saule un vējš – sākums un pirmā ziema

 

Sākumā jāatzīst, ka pats no elektrības lietām neko daudz nejēdzu – tik cik ir nācies apgūt ņemoties ar saviem verķiem, tāpēc, ja šķiet, ka es te ko sāku (galīgi) garām rakstīt, ziņojiet, neapvainošos…

Tā kā z/s “Priežukalns” dravas māja atrodas 1,5 km no Latvenergo “vada gala” un investēt kabeļa iegādē (un ierakšanā/”pakāršanā”) un pēc tam vēl maksāt Latvenergo īsti neredzēju jēgas… jo cerēju (un vēl jo projām ceru) par mazāku naudu izveidot autonomo energoapgādes sistēmu.

Un tā 2010./2011. gada ziemā sāku rīkoties.

2010. gada nogalē no ASV pasūtīju jumta korē uzstādāmu ģeneratoru ar gana labiem jaudas parametriem. “Ventilatoram” ar rotora diametru 1,2 m tika solīti 1,6 kW pie vēja ātruma 8 m/s – ar šo te jau vajadzēja pietikt, lai saprastu, ka solītā “debesmanna” kW formātā tā arī nekad nematerializēsies, taču iesākumā šai, nu jau acīm redzami kļūdainajai prognozei pārāk lielu vērību nepiegriezu. Proti, Beca likums nosaka to cik lielu enerģijas daudzumu iespējams iegūt no vēja un ražotāja solītā efektivitāte sasniedza 451%, kas ir gandrīz desmit reizes pārsniedz Beca robežu – 59.3%. Labākajām tirgū esošajām vēja turbīnām šis rādītājs svārstās 25 – 10% robežās. Pēc tiesu darbiem saistībā ar datu “safabricēšanu” Kalifornijas “mazā vēja” atbalsta programmā jaudas parametri “nez kāpēc” samazinājās par ~10 – 20 reizēm un tagad atbalsta saņemšanai nepieciešamajā sertifikātā minēti vien 600W pie 11 m/s. Bet nu nekas, vismaz esmu ticis pie “eleganta jumta dekora”, kas pie vēlama vēja virziena (un, protams, ātruma) pārdesmit (un šad tad par simtus) Wh tomēr saražo…

Jau 2011. gada vasarā sapratu, ka ar vēju vien būs pārāk knapi un tāpēc uz jumta uzliku saules paneļus ar ~400 W jaudu – par šiem nevaru sūdzēties, šoziem saulainā laikā deva laukā visus 20 A ko spēj “sagremot” lādēšanas kontrolieris. Šobrīd sistēma strādā tā, ka PV paneļu strāva akumulatoros nonāk caur lādēšanas kontrolieri, savukārt “ventilators” caur taisngriezi pie akumulatoriem pieslēgts “pa tiešo” – ražīga vēja (un saules) gadījumā akumulatorus no “uzvārīšanās” pasargā pārlādes kontrolieris. Brīdī, kad akumulatoru spriegums sasniedz 14,5V, nostrādā pārlādes kontrolieris caur invertoru pieslēdzot 1kW elektrisko radiatoru. Kad dravas mājā būs ierīkota apkures sistēma, tad “liekā” enerģija tiks izmantota ūdens sildīšanai caur četriem 12V/500W ūdens sildīšanas elementiem.

Tik daudz par enerģijas avotiem, taču lai tas viss darbotos, nepieciešams vēl lērums visādu “loriņu”:

-       Dziļizlādes akumulatoru sistēma. Manā gadījumā sešas 2 V svina skābes akumulatoru sekcijas, kas saslēgtas virknē nodrošina 12 V nominālo spriegumu. Sistēmas kopējā ietilpība pie 20 stundu izlādes cikla 1050 Ah. Šodienas acīm skatoties varēja un vajadzēja ierīkot 24 V sistēmu – tievāki vadi un lētāks aprīkojums pie identiskām jaudām, savukārt  12 V spriegumu, kas nepieciešami apgaismojumam, apsardzei un citiem līdzstrāvas patērētājiem varētu nodrošināt caur transformatoru. Taču, tā kā invertors sagādāts uz 12 V un papildus akumulatorus sistēmai klāt likt nebūtu prāta darbs, tad pagaidām jāpaliek pie šī risinājuma.

-       Invertors/lādētājs vienā “personā”, kurš nodrošina nepieciešamo maiņstrāvu (1600 W pastāvīgās slodzes) un kalpo arī kā akumulatoru lādētājs pieslēdzot maiņstrāvas ģeneratoru. Šoziem “tumšajos mēnešos” (decembrī un janvārī) lādētāja funkciju izmantoju, lai reizi nedēļā vai divās ar benzīna ģeneratoru uzlādētu akumulatorus, taču kopš marta sākuma saulei un vējam gandrīz katru dienu izdodas noturēt akumulatoru spriegumu 13,5 – 14,4 V robežās.

Ja Latvijā nebūtu tik “tumšas” ziemas, tad droši vien, ka visu vajadzīgo enerģijas daudzumu censtos iegūt no saules, taču diemžēl no novembra līdz februārim ar sauli ir diezgan bezcerīgi.

Atbildēt

*