grozījumi Teiču valsts rezervāta likumā – 2. daļa

Sākumā par to, kas noticis pēc pirmās vēstules nosūtīšanas 18. oktobrī. Tie, kuri saka, ka esmu saņēmis atbildi, šoreiz kļūdās. Bet nevar arī teikt, ka pilnībā, jo viens no vēstules adresātiem – Saeimas Vides un klimata apakškomisijas priekšsēdētājs Artūrs Toms Plešs atrada laiku, lai ar mani tiktos un pārrunātu jautājumus, kas saistīti gan ar pesticīdu izmantošanu Latvijā, gan Teiču valsts rezervāta likuma interpretāciju.

Taču svarīgākais notikums, par kuru uzzināju tikai pagājušajā nedēļā – 21. novembrī, ir tas, ka likuma grozījumi, krietni stingrākā redakcijā izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē 2019. gada 31. oktobrī. Zemāk publicēju vēstuli, kura tapa saistībā ar šo faktu.

Šī vēstule ir adresēta lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “Barkavas Arodi” biedriem un kopija nosūtīta zināšanai gan Vides un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem, gan Zemkopības ministram Kasparam Gerhardam.

Vēstule ir publicēta arī saimniecības mājaslapā www.priezukalns.lv

Šajā vēstulē ir atspoguļota mana, Mētrienas pagasta zemnieku saimniecības “Priežukalns” saimnieka, Andreja Brieža attieksme par likumprojektu “Grozījums Teiču dabas rezervāta likumā”, kas izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2019. gada 31. oktobrī.

Taču pirms tam atļaušos īsi pastāstīt par savu saimniecību un saistību ar augstāk minētajiem grozījumiem. Zemnieku saimniecība “Priežukalns” dibināta 2008. gadā un kopš saimniecības izveidošanas tās pamatnozare ir bijusi bioloģiskā biškopība. Biškopība mani ir saistījusi kopš agras jaunības un viens no faktoriem, kurš virzīja mani izvēlēties tieši bioloģisko saimniekošanas veidu, bija saimniecības zemes atrašanās blakus Teiču valsts rezervātam – saimniecības dravas māja atrodas Mētrienas pagastā, 50 m no rezervāta robežas, netālu no dabas takas un tūristu stāvlaukuma Sildu ezera krastā. Bioloģiskajā biškopībā viens no būtiskākajiem nosacījumiem ir dravu novietojums – 3 km rādiusā no dravas par nektāra un ziedputekšņu avotiem ir galvenokārt jākalpo bioloģiski audzētām kultūrām, savvaļas veģetācijai un kultūrām, kuras apstrādā ar zema vides ietekmējuma metodēm. Līdz pat 2017. gadam ticēju, ka par šīs prasības izpildi man nav jāsatraucas, jo tās novietnes, kuras bija Teiču tuvumā, atradās rezervāta ārējā aizsargjoslā. Un kopš brīža, kad spēkā stājās likums par Teiču rezervātu (2008. gada 5. jūnijā), likuma 10. panta (2) punkta 4) apakšpunkts rezervāta ārējā aizsargjoslā aizliedz “lietot toksiskas, mutagēnas ķīmiskās vielas un produktus”. Pēc manas saprašanas šajā kategorijā bija arī tie lauksaimniecības pesticīdi, kuru marķējumā parādījās norāde “toksisks”. Gan lauksaimniecībā, gan arī citās jomās vienmēr esmu bijis likumpaklausīgs un šādu attieksmi sagaidu arī no citiem līdzcilvēkiem. Taču, diemžēl, arvien vairāk nākas sastapties ar likumiem un noteikumiem, kas it kā ir spēkā, bet tajā pat laikā neko nenozīmē.

2017. gada jūlijā nosūtīju vēstuli Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) ar jautājumu, ko tad īsti nozīmē minētais likuma pants. Tā paša gada septembrī saņēmu VARAM atbildi, kurā, atsaucoties uz Valsts augu aizsardzība dienesta (VAAD) sniegto informāciju, tika skaidrots, ka: “saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (CLP regula) vairs nepastāv vielu un maisījumu iedalījums “toksisks”. Iepriekš šāds iedalījums tika noteikts saskaņā ar Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumiem Nr. 107 “Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasificēšanas, marķēšanas un iepakošanas kārtība”, kuri zaudēja spēku 2015. gada 31. maijā, valstij pārejot uz CLP regulā noteiktajām prasībām. Līdz ar izmaiņām normatīvajos aktos ir mainījies vielu un maisījumu iedalījums kategorijās pēc mutagēnas iedarbības. Tādēļ Valsts augu aizsardzības dienests nevar sniegt informāciju, vai Latvijā ir reģistrēti tādi augu aizsardzības līdzekļi, kuri atbilsts Teiču dabas rezervāta likuma 10. panta otrās daļas 4. punktā minētajam kritērijam attiecībā uz toksicitāti un mutagenitāti. Ņemot vērā izmaiņas ķīmisko vielu maisījumu klasifikācijas sistēmā, šobrīd ministrija[i] konsultējas ar Valsts augu aizsardzības dienesta pārstāvjiem par esošā regulējuma atbilstību augu aizsardzības jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem un iespējamiem grozījumiem dabas aizsardzības jomas normatīvajos aktos.” Jeb citiem vārdiem – attiecīgais likuma pants neko nenozīmē. Un šajā vietā varētu uzdot jautājumu Gerharda kungam, kurš 2015. gadā – laikā, kad stājās spēkā augstāk minētā CLP regula – pildīja VARAM ministra pienākumus un tagad, nu jau Zemkopības ministra personā, ir paudis iebildumus pret sagatavoto likuma redakciju: Kā varēja gadīties, ka pirms 2015. gada 31. maija, kad Latvijā stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes regula (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (CLP regula) un spēku zaudēja Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumi Nr. 107 “Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasificēšanas, marķēšanas un iepakošanas kārtība”, kas noteica vielu un maisījumu iedalīju attiecībā uz kategoriju “toksisks”, no VARAM puses netika veiktas nekādas darbības, lai precizētu Teiču dabas rezervāta likuma 10. panta (2) punkta 4) apakšpunktu, kurš nosaka, ka rezervāta ārējā aizsargjoslā ir aizliegts lietot toksiskas, mutagēnas ķīmiskās vielas un produktus?

2017. gada nogale bija brīdis, kad sapratu, ka kļūdaina ir bijusi mana pārliecība par to, ka “likums mani sargā” un, lai nodrošinātu bioloģiskajai biškopības izvirzītos nosacījumus, turpmākajos gados bišu saimes rezervāta ārējā aizsargjoslā vairs neizvietoju.

2019. gada sākumā no VARAM saņēmu informāciju, ka sarunas par “toksisko, mutagēno ķīmisko vielu un produktu” traktējumu ir pavirzījušās uz priekšu, un, ka ar VAAD esot panākta vienošanās par jauno likuma panta formulējumu. Attiecīgais likuma formulējums atbilda tai redakcijai, kuru VARAM publicēja savā mājaslapā šī gada 3. oktobrī.[ii] Jau šī gada pavasarī nosūtīju savu jautājumu par likuma grozījumu virzību atbildīgajai referentei Laurai Seilei, jo manā ieskatā jēdziena “toksisks” tulkojums bija ļoti šaurs: “Kā VAAD piedāvātie ierobežojumi nodrošina rezervāta izveides mērķu sasniegšanu?” Taču atbildi uz jautājumu nesaņēmu. Šo pašu jautājumu atļāvos uzdot atkārtoti arī šī gada oktobra beigās, kad nosūtīju atklāto vēstuli par likuma grozījumu virzību gan Seiles kundzei, gan VARAM ministram Pūces kungam, gan Latvijas Republikas 13. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides un klimata apakškomisijas priekšsēdētājam Artūram Tomam Plešam[iii]. Un arī uz šo vēstuli atbildi līdz šim brīdim neesmu saņēmis. Jāatzīst gan, ka Pleša kungs šajā nedēļā atrada iespēju ar mani tikties, taču tikšanās brīdī viņš nebija lietas kursā par aktuālo virzību saistībā ar grozījumiem Teiču valsts rezervāta likumā.

Par to, ka 31. oktobrī likuma grozījumi jaunā redakcijā izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē uzzināju tikai 21. novembrī. Un saprotu to zemnieku satraukumu, kas pauž, ka jaunajā redakcijā jēdziens “toksiskās, mutagēnās ķīmiskās vielas un produkti” ir traktēts daudz stingrāk nekā sākotnējajā versijā, kas tika publicēta VARAM mājaslapā oktobra sākumā. Un tāpēc uzskatu ka šajā gadījumā, kad “patiesības” noskaidrošana VARAM ir prasījusi tik daudz laika, ir ļoti svarīgi, ka pirms gala lēmuma pieņemšanas tiek pietiekami izdiskutēta un skaidrota jaunā likuma redakcija. Ir svarīgi, ka uz visiem neskaidrajiem jautājumiem tiek sniegtas atbildes “pēc būtības”, tajā pat laikā apzinoties, ka atbilde var neapmierināt vienu vai otru pusi. Nav noliedzams tas, ka zemnieki ir tie, kuri saglabās dabas vērtības, kas ir saistītas ar lauksaimniecības zemēm un šajā jomā ir ļoti svarīgs dialogs starp valsts iestādēm, kuras saistītas ar vides politikas veidošanu un ieviešanu, un lauksaimniekiem. Un atļaušos secināt, ka šo likuma grozījumu kontekstā, līdzīgi kā tas ir arī citās jomās, šāds dialogs nav noticis. Jo neatbildēti ir gan mani jautājumi, kurus uzdevu VARAM, gan arī “Barkavas arodu” un citu lauksaimnieku jautājumi.

No savas puses atbalstu viedokli, ka:

1)      ir nepieciešama plašāka diskusija par jauno likuma panta redakciju;

2)      ir nepieciešams noteikt pārejas laiku, līdz stājas spēkā likuma jaunā redakcija, it sevišķi attiecībā uz tām augu aizsardzības līdzekļu grupām, kurām šobrīd nav pieejamas alternatīvas, kā arī lai lauksaimnieki spētu pildīt tās saistības, kuras tiem ir gan ar Lauku atbalsta dienestu, gan kredītiestādēm un citām institūcijām;

3)      ir nepieciešams pārskatīt rezervāta aizsargjoslas ārējās robežas, lai tās nodrošinātu rezervāta izveides mērķu sasniegšanu un būtu zinātniski pamatotas.

Ar cieņu,

Andrejs Briedis

Mētrienas pagasta zemnieku saimniecības “Priežukalns” īpašnieks